“Ja uz galda bija rasols – gads ir izdevies”: Vecmāmiņas stāsts par to, kā patiesībā klāja Jaungada galdu PSRS laikā. Mēs sēdējām virtuvē, dzērām tēju, un saruna nejauši nonāca līdz Jaunajam gadam. Es pajautāju vecmāmiņai: “Kā jūs vispār klājāt galdu tajos laikos? Arī bija rasols, šampanietis un mandarīni?”
Vecmāmiņa sākumā pasmaidīja, tad aizdomājās un sāka stāstīt tik smalki, ka es sapratu – tas nav stāsts tikai par ēdienu. Tā ir vesela laikmeta vēsture, kurā katrs ēdiens uz galda bija maza uzvara, rezultāts mēnešiem ilgai plānošanai, rindām un “blatam”.
Viņa pateica frāzi, kas izskaidro visu: “Ja uz galda bija rasols – tas nozīmēja, ka gads ir izdevies, jo dabūt visas sastāvdaļas bija varoņdarbs.” Šeit ir stāsts par to, ko patiesībā ēda Jaunajā gadā, cik tas maksāja un kāpēc mūsdienu svētku galds pēc šī stāsta šķiet tikai bezjēdzīga ēdiena grēda.
Gatavošanās sākās oktobrī – burtnīca un plāns
Jaungada galds PSRS laikā nesākās 31. decembrī, bet gan oktobrī vai novembrī, kad mājās parādījās īpaša burtnīca. Tajā vecmāmiņa pierakstīja, kas ir jāatrod un “jādabū”. Nevis jānopērk, bet tieši jādabū, jo veikalos lielākās daļas produktu vienkārši nebija. Tie parādījās neprognozējami, un vajadzēja ķert momentu, stāvēt rindā vai lūgt paziņām.
Sarakstā bija: Doktora desa, majonēze, zaļie zirnīši, šprotes, šampanietis, mandarīni. Vecmāmiņa lika ķeksīti pie katra punkta, ko izdevās “nomedīt”.
“Atceros, kā 80. gadu vidū decembrī veikalā izmeta majonēzi. Es stāvēju rindā trīs stundas, lai nopirktu trīs burciņas – vienu mums, divas māsai un kaimiņienei. Mēs vienmēr tā darījām – kurš pirmais dabūja, tas dalījās,” stāsta vecmāmiņa.
Majonēzes burciņa (250g) maksāja 80 kapeikas. Vecmāmiņas alga bija 120 rubļi. Nauda nebija problēma, problēma bija fakts, ka majonēzes tirdzniecībā nebija lielāko gada daļu.
Rasols – nevis salāti, bet veiksmīga gada simbols
Rasols (vai “Olivjē”) bija galvenais varonis. Tā sastāvs bija stingri noteikts: vārīti kartupeļi, burkāni, mucu skābētie gurķi, olas, Doktora desa, zaļie zirnīši un majonēze. Dārzeņi un olas: Tos dabūt bija visvieglāk – daudziem bija lauku radi vai dārziņi.
Doktora desa: Maksāja 2,20 rubļus kilogramā, bet tā bija deficīts. Ja izdevās nopirkt kilogramu pirms svētkiem, tā bija milzīga veiksme. To grieza smalki, lai pietiktu gan salātiem, gan servēšanai uz šķīvja. Zaļie zirnīši: Tie gandrīz nekad nebija nopērkami. Ja tos izdevās dabūt, tie bija svētki, jo bez zirnīšiem rasols neskaitījās “īsts”.
“Siļķe kažokā” kā rituāls
Otrie obligātie salāti bija “Siļķe kažokā”. Siļķi pirka veselu, no mucām. Tā maksāja ap 1,20 rubļus kilogramā. To mērcēja ūdenī vai pienā vairākas stundas, lai noņemtu lieko sāli, tad tīrīja ar rokām, uzmanīgi izņemot katru asaciņu.
Vecmāmiņa saka: “Kažoku mēs taisījām uz liela lēzena šķīvja, un tas bija tik sātīgs ēdiens, ka ar vienu porciju pietika, lai paēstu. Tas bija gandrīz kā pamatēdiens.”
Šprotes un aukstās uzkodas
Šprotes bija vēl viens deficīta simbols. Bundžiņa maksāja 1,20 rubļus, un to pirka mēnesi vai divus iepriekš, ja vien ieraudzīja veikalā. Atvēra tikai 31. decembrī, izlika uz šķīvīša un greznoja ar zaļumiem.
Siers arī bija retums – maksāja ap 3 rubļiem kilogramā. Ja izdevās nopirkt, to grieza caurspīdīgi plānās šķēlītēs, lai pietiktu visam vakaram.
Karstais ēdiens – ja paveicās ar gaļu
Pilsētās pēc gaļas stāvēja rindās no sešiem rītā, un nebija garantijas, ka visiem pietiks. Cūkgaļa maksāja 2,10 rubļus, bet to dabūt bija grūti. Tāpēc daudzi pilsētnieki cepa veselu vistu, ko pildīja ar rīsiem vai āboliem.
Laukos bija citādi. “Mums laukos katrā sētā bija cūkas un govis. Problēmu ar gaļu nebija. Pirms svētkiem kāva cūku, gaļu sālīja, kūpināja, un galds vienmēr bija pilns,” atceras vecmāmiņa.
Šampanietis un mandarīni – laimes smarža
Alkoholu lietoja mēreni. Galvenais bija “Padomju šampanietis” (3 rubļi), ko vēra vaļā tieši pusnaktī. Bērniem bija limonāde “Buratīno” vai “Tarhūns”, un obligātais ogu kompots.
Saldajā parasti bija pašu ceptas tortes vai cepumi “riekstiņi” ar vārīto iebiezināto pienu. Bet pats svarīgākais – mandarīni. To smarža nozīmēja svētkus vairāk nekā egle. Tie maksāja 1,20 rubļus kilogramā, un tos bērni varēja dabūt tikai reizi gadā – Jaunajā gadā.
Cik tas viss maksāja?
Vecmāmiņa saskaitīja aptuvenās izmaksas 80. gadu vidū:
- Doktora desa (1 kg) – 2,20 rubļi
- Majonēze (3 burciņas) – 2,40 rubļi
- Zaļie zirnīši (2 kārbas) – 0,90 rubļi
- Šprotes (1 kārba) – 1,20 rubļi
- Vista (2 kg) – ap 4 rubļiem
- Šampanietis (2 pudeles) – 6 rubļi
- Mandarīni (3 kg) – 3,60 rubļi
- Konfektes (1 kg) – 3 rubļi
- KOPĀ: aptuveni 30–40 rubļi.
Tā bija trešdaļa no vidējās algas (120 rubļi). Bet lielākā problēma nebija nauda, bet gan fakts, ka pusi no šī saraksta nevarēja nopirkt, to vajadzēja “sarunāt”. Vecmāmiņa nobeigumā teica: “Mēs nedomājām, ka mums nekā nav. Mēs domājām, ka mums ir svētki. Katrs ēdiens uz galda bija darba un pacietības rezultāts, tāpēc tas garšoja daudz labāk.”
Kā jums šķiet – vai tajos laikos svētku sajūta bija patiesāka, jo viss nāca ar grūtībām, jeb tomēr labāk ir tagad, kad veikalā var nopirkt visu jebkurā laikā? Dalieties savās atmiņās komentāros!
